Eliiina's Weblog

Bye Jelgava!

eliiina — Thu, 26 May 2011 20:05:23 +0000

Welcome Liepāja!

Mīlestība

eliiina — Fri, 01 Apr 2011 22:04:03 +0000

Iepriekšējais nemiers, skumjas un ilgas pēc siltuma un gaismas mani ir piebeidzis ar pamatīgu saaukstēšanos. Reti slimoju, bet, ja sanāk, tad pamatīgi. Šodien rīšanas process vairs nesagātā nezvērīgas sāpes, bet joprojām nevaru normāli paelpot. Un ar balto salvešu kaudzi esmu pamatīgi pielikusi, lai izkonkurētu slaveno basketbolistu Biedriņu sodiņos.

Pēdējā laikā visai bieži konfliktēju ar savu kaķi. Viņš tiešām ir personība. Es uzkasos, viņš uzskasās. Un tā mēs acīmredzot viens otru mīlam. Bet šodien es piedodu viņam piekopto organizēto noziedzību un nelabojamo egoismu – dzirdu viņu murrājam tikai tad, kad ierodos no Jelgavas, un viņš zina, ka man somā noteikti būs kaut kas garšīgs arī priekš kaķa dvēseles. Tāpat dusmojos uz viņu, kad viņš izvēlas naktsmieram citu kājgali, ne manējo. Bet šodien man ir visslikti, un viņš ir kopā ar mani. Laikam jau tomēr arī viņam ir sirds.

Nekādas gulēšanas šonakt!

eliiina — Fri, 01 Apr 2011 21:53:03 +0000

Rudeņos dvēseli ar trulu nazi griež gājputni, kad viņi ar savām klaigām iedēsta sirdī ilgas pēc aizgājušajiem laikiem. Vienmēr tajās rudens dienās vēlos nostopot kādu dzērvju kāsi un traukties viņām līdz. Žēl, ka man nav spārnu.
Šī nakts aiz loga ir ļoti nemierīga. Es zinu, ka diez vai šonakt gulēšu, jo manī atgriežas miers. Pavasaris ir klāt un manas ilgas kā sniegs krīt pagātnē. Pāri manai mājai debesīs klaigā gājputni. Atgriežas no tālienes.

Vēlētos

eliiina — Sat, 26 Mar 2011 15:14:32 +0000

Es vēlētos atdot pusi savas dzīves vienai 5 minūšu sarunai. Varu atdot kaut visu, bet tāpat nekādas runāšanas nebūs.

Zemenes ar putukrējumu

eliiina — Sun, 23 Jan 2011 20:16:57 +0000

Saka, ka trīs lietas ir labas lietas. Nepiekritīšu. Pietiek arī ar divām.
Šodien Liepājā R.Paula jubilejas koncertā spēlēja Sērkociņfabrikas ansamblis Credo, Liepājas simfoniskais orķestris, otrajā daļā piedalījās arī pats jubilārs. Teiksim tā, pirmā daļa vienkārši norāva jumtu. Divi it kā nesavienojami instrumenti – elektriskā ģitāra un vijole, bet šoreiz šī kombinācija bija kā zemenes ar putukrējumu. Man koncerts varēja beigties arī ar pirmo daļu. Pauls bija lieks. Bet Skujiņš kā Džimijs Peidžs ar basu rokās. Lieliski!

Īsas piezīmes #1

eliiina — Sat, 22 Jan 2011 23:25:43 +0000

Puzikova sensacionālās uzvaras dēļ “Muzikālajā bankā” man sāka neizturami sāpēt vēders. Jācer, ka tur iekšā nav kāds cits, kam tā dziesma nepatīk vairāk kā man.

Četros no rīta

eliiina — Fri, 31 Dec 2010 02:14:44 +0000

Pusotrs gads un man kabatā būs bakalaurs. Profesionāls bakalaurs ar inženiera kvalifikāciju. Nezinu, ko ar to īsti iesākšu, bet dienu no dienas es iztēlojos ko darīšu pēc tam. Dienu dienas mana pārliecība kļūst arvien stiprāka, ka man ir jāaizbrauc. Tālu. Jāaizbrauc un jākļūst labākai. Šeit trūkst gaisa. Cilvēki ir bēdīgi, ar nogurušām sejām, dusmīgi, arī ļauni. Tas sāp. Bet tie, kuri tādi nav, saka – brauc! Un tā ir mana karstākā vēlēšanās. Bet pirms tam – vēl daudz kas jāizdara.

Imants Ziedonis vs kaķis

eliiina — Mon, 20 Dec 2010 22:41:47 +0000

To jau vajadzēja izdarīt pāris dienas iepriekš, bet tad bija jādara šis-tas, tad brīvdienas, un kaķa brauciens pie vetārsta tika atlikts dienu no dienas. Čomam kāja nedaudz uzpampusi un lielākoties pārvietojas uz trim. Tātad – kaķim kaut kas nav kārtībā ar kāju. Šodien bija pienākusi diena, kad viss bija sakritis, lai viņš tiešām arī dotos pie ārsta. Gandrīz viss. 15 minūtes pirms izbraukšanas kāds labvēlis runcīti izlaida “pačurāt”, un šamais bija nozudis bez pēdām. Grūti noticēt, ka šādā sniegotā laikā kāds var absolūti nepamanīts kaut kur nosvīst. Pagāja stunda neveiksmīgi meklējot mazo slimnieciņu, bet veltīgi. Pat izstaigājot visas iemīļotās slēptuves – nekā. Izgaisis.
Operācijai “KAĶIS” atvēlētais laiks bija beidzies, jo mašīnu bija paredzēts izmantot citiem mērķiem. Kaķa jautājums tika atlikts uz rītdienu. Un netika pieņemti un akceptēti mani iespējamie risinājumi problēmas risināšanai jau šodien. Jautājums nebija apspriežams. Galu galā – arī pacients nebija atrasts. Es biju dusmīga. Ļoti dusmīga. Tas ir mans kaķis un man lūst sirds, kad viņam sāp. Esmu viņu pieradinājusi un esmu par viņu atbildīga.
Lai arī dzīvnieki nerunā un šķietami liekas, ka viņi ne nieka nesaprot, tomēr kaut kas viņus padara daudz saprātīgākus nekā esam iedomājušies. Šīs dienas piedzīvotais man atgādina Imantu Ziedoni, kurš maziņš puikiņš būdams, pēc kādas pārestības bija tik ļoti apvainojies, ka dienu pavadīja paslēpies kartupeļu laukā, un neviens viņu nevarēja atrast. Manā kaķī ir kaut kas no Imanta Ziedoņa.
Šobrīd mans četrkājainais draugs ir ieripinājies uz sava dīvāniņa manā istabā un saldi čuč. Ceru, ka viņš nenojauš, kas rīt viņu sagaida. Bet zinu, ka viņš pamodīsies ~ 6.30 un skrāpēs durvis, lai izlaižu viņu ārā. Ja nelikšos ne zinis, viņš pienāks pie manas gultas un pretī manam degunam pret matraci trīs nagus. Un es, acis neatvērdama, viņu izlaidīšu. Pičs ir mans karalis un mana karaļa vēlmes ir mans likums. Mans mīļais kaķīc.

Pieraduma spēks

eliiina — Sat, 11 Dec 2010 01:10:39 +0000

Kas to būtu domājis, ka pieradums var rasties jau pēc 15 minūtēm. Negribas iet prom. Ir labi.

Nolaižoties uz Zemes…

eliiina — Sat, 27 Nov 2010 23:29:10 +0000

Kāds draugs reiz stāstīja, ka vēlētos savu salu. Salu, savu valsti ar paša izdomātiem likumiem un kārtību. Ir pagājuši pāris gadi un esmu nonākusi pie līdzīgas atziņas. Šī nedēļas nogale (man nedēļas nogale sākas no ~ trešdienas vakara) piespieda arī mani pasapņot par savu karaļvalsti.
Atceros vienu ar zaļās enerģijas ievirzi televīzijas raidījumu, kur kāds anglietis stāstīja, ka kaimiņi domāja, ka viņš ir totāli nojūdzies. Pirms daudziem gadiem, kad pasauli nemocīja dabas kataklizmas, onkuliņa spēcīgā intuīcija bija teikusi, ka ilgi uz pasaules oāze nebūs. Viņš sāka nodrošināties. Sētā sāka parādīties visādas uzpariktes, ar kuru palīdzību iegūt enerģiju no vēja un ūdens. Pirms daudziem gadiem viņš bija jokainis, bet šodien visi viņam spiež roku. Ar mani laikam būs līdzīgi. Es ceru.
Šonedēļ aizstāvēju savu prakses darbu “Bioloģiski daudzveidīga bebraine z/s “Jaun-ieviņas”, kura mērķis bija izskaidrot nokaltušo koku nozīmi mežā un kā šo interesanto biotopu izmantot. Prakses vadītājs mani nosauca par Vislatvijas bebru aizstāvi, jo šie kustoņi pēc neoficiālas iedzīvotāju aptaujas ir īstie vaininieki krīzei Latvijā. Saimnieks pieņēma manu aizstāvību un savā īpašumā attaisnoja bebru nedarbus. Būtu vēlējusies, lai šo iegūto pieredzi novērtētu arī manās mājās. Bet ne vienmēr viss ir tā kā tu vēlies. Atbraucot izvērtās diskusija ar mājniekiem, kuras laikā ar milzīgu blīkšķi pārsprāga mana iedoma par antimerkanīlismu manā ģimenē. Es biju pieņēmusi savā naivumā, ka manējie ir baigie dabas mīlētāji. Biju iedomājusies, ka viņi tāpat kā es domā, ka mežs nav tikai galds, sols, malka, bet kaut kas vairāk. Es esmu ķūdījusies. Jā, no vienas puses esmu sausiņš, jo pa lielam man ir akadēmiskas zināšanas, kas man arī tikai pārmests. Man pieder tikai mani ideāli. Man vairākkārt ir pārmests man raksturīgais maksimālisms. Un kādēļ man tādam arī nebūt? Labi, es nākotnē diez vai būšu ārsts, kura kļūdas visbiežāk guļ 2 metri zem zemes, bet par savām kļūdām man nākotnē būs jāriskē ar savu vārdu, ar savu karjeru. Es neesmu un nebūšu Dons Kihots. Es necīnīšos, lai iegūtu autoritāti, lai pierādītu savu taisnību, bet es ceru, ka reiz sencīšiem (īpaši mammai) būs jānožēlo man uzstādītā diognoze. Vienīgi ceru, ka tad jau nebūs par vēlu. Kad savu “zinātnisko fantastiku” realizēšu citur un ar neko darīšu savu dzīvi.